Skip to content

Vientulība

Visiem gadās dienas, kurās neizdodas rast pilnvērtīgu sociālu kontaktu ne arvienu citu un pasaule šķiet tik liela, bet paši tik mazi. Vientulība ir ļoti subjektīva sajūta. Intraverti tendēti cilvēki nejūt nekādu diskomfortu, iztiekot ar minimālu cilvēcisku kontaktu, kamēr ekstraverti var mocīties vientulībā, par spīti regulāriem kontaktiem ar draugiem un ar ģimeni kopīgām vakariņām reizi nedēļā. Cilvēkiem esot sociāliem dzīvniekiem, vientulības sajūtas pilnīgāka izpratne mums varētu atklāt noderīgas sabiedrības un indivīda mijiedarbības principus. Par vientulību raksta mūsu draugi – Credpro no Kazahstānas.

Vientulība un, kā pret to cīnīties, ir ļoti sarežģīta psiholoģijas problēma. Pēdējos gadu laikā, psihologu aprindās populāra kļuvusi sociālās surogasijas teorija, kas balstās pieņēmumu, ka televīzija kalpo kā cilvēciska kontakta surogāts. Šo teoriju atbalsta pētījums, kurā atklājās, ka cilvēki, pēc konflikta ar tuviniekiem vai saņēmuši triecienu savam pašvērtējumam, pastiprināti alkst sociāla kontakta, kas var tikt aizvietos ar kaut ko sauktu par parasociālām attiecībām, kurās cilvēki veido emocionālu sakni ar savu iemīļoto seriālu varoņiem. Šādas attiecības var kļūt tik spēcīgas, ka smadzenes uztver televīzijas tēlu kā tuvu draugu. Vientuļi cilvēki par tiem pārdzīvo, nepacietīgi gaida, kas ar tiem notiks tālāk un to visu uztver ļoti personiski. Turklāt, jo vientuļāks ir televīzijas skatītājs, jo spēcīgāka ir parasociālā saikne.

Vientulības sajūta atstāj iespaidu ne tikai uz to kā uztveram zilā ekrāna tēlus, bet arī nedzīvus objektus. Pētnieki no Dārtmotas koledžas ir atklājuši, ka, pēc ilgstošiem periodiem bez socializēšanās, cilvēki meklē emocionālu kontaktu ar priekšmetiem, dodot priekšroku tādiem, kuru izskatā vieglāk saskatāma līdzība ar sejas vaibstiem. Tāpat pētījumā tika pierādīts, ka garastāvokļu svārstības iespaido mūsu spēju saskatīt seju aprises nedzīvos priekšmetos. Pētījuma dalībnieki, nezinot tā nolūku, tika lūgti aizpildīt viltus personības testu. Nejauši izvēlēta dalībnieku puse saņēma testa rezultātus, kas tiem paredzēja ļoti vientuļu nākotni, bet otrai puse saņēma solījumus, ka tos gaida mīlestības un aktīvas sociālās dzīves pilni gadi. Izrādījās, ka dalībnieki, kurus baidīja ar vientulību, daudz vieglāk saskatīja seju aprises nedzīvu priekšmetu attēlos.

Ir labi zināms, ka pat rūdītu noziedznieku sabiedrība un ar tādu saistītie riski, ir mazāk biedējoša kā pilnība vientulība. Cietumu personāls no visas pasaules apgalvo, ka, pat par tā sauktajiem balto apkaklīšu noziegumiem, sodītie cietumnieki, kuriem kulturāli ir maz kopīga ar par vardarbīgiem noziegumiem ieslodzītajiem un, citos apstākļos, viņi izvairītos no savstarpēja kontakta, dod priekšroku šādai kompānijai, nevis izolācijai vieninieku kamerā. Šķiet, ka, ja mums netiek atstāta alternatīva izvēle, pēc pietiekoši ilga sociālas izolācijas perioda, mēs izvēlamies nepatīkamu socializāciju nekādas vietā.

Tas mudina domāt, ka mūsu smadzenes vienkārši alkst saņemt kairinājumu un, atstātas mierā ilgāku uz laiku, rada ciešanas. Tas sakrīt arī ar Hārvardas Universitātes veikto pētījumu, kurā tika vērota dalībnieku uzvedība, tiem tiekot atstātiem vientulībā pat uz pavisam neilgu brīdi. Pētījuma dalībnieki tika ievietoti nelielā telpā, kurā atradās tikai krēsls, galds un, uz tā stāvoša ierīce, pieskaroties kurai, dalībnieki saņēma elektrisko šoku. Pirms testa sākšanas, dalībniekus pakļāva tās pašas ierīces triecienam, un visi atzina to par ļoti nepatīkamu. Pētnieki bija pārsteigti, atklājot, ka, esot atstātiem bez citas izklaides kā pašu domas tikai uz piecpadsmit minūtēm, divas trešdaļas vīriešu un ceturtdaļa sieviešu, remdēja garlaicību sevi vairākkārtīgi elektrizējot.

Paldies jums, KZ!